Vaiņodes posma izpētes ekspedīcija.

05.07.2012.

Vaiņodes posma izpētes ekspedīcijā līdz pašai Vaiņodei tā arī neizdevās tikt. Tas nozīmē, ka starta vieta atradīsies mazliet tuvāk Rīgai – Dzeldā, līdz kurai var aizbraukt pa asfaltu. Par gaidāmās distances kalnainumu liecina tāds apstāklis, ka ceļš no Skrundas līdz Dzeldai 15 km ved gandrīz tikai kalnā, bet automašīnā to nejūt.

 

Paša lielā kalna galā kaut kad ļoti sen kūstot ledājam ir izveidojusies milzīga gravu sistēma, no kurām dziļākās līdzinās Gaujas senlejai Siguldā, tikai te tādu ir daudz un tās ir sazarotas. Pakalni ir lieli un ielejas dziļas, vidējais ātrums daudzajos nobraucienos ar velo ir ap 40 km/h neminot, daži no tiem ir virs 2 km garumā. Protams, pirms tam ir jātiek arī katrā kalnā augšā. Ir vērts padomāt ne tikai par izturīgu velo ķiveri, bet arī citiem sargiem, ja ir vēlme un drosme kārtīgi izbaudīt granti un akmeņus virs 50 km/h, ko sasniegt būs pavisam viegli. Pie reizes tā būs arī pārbaude velosipēdam, vai tas ir kalniem domāts, vai nē.

Mežā dalībniekus sagaidīs īsts orientēšanās izaicinājums, un jauns tehniskais paņēmiens – izvēlēties īsto mežacūku taku, pa kuru sasniegt kārtējo kontrolpunktu. Savas takas dzīšana varētu būt interesanta, bet var arī beigties pavisam necaurejamā vietā.

Mazos strīpainos sivēnus pa ceļam rokās labāk neņemt, jo aizmukusī mamma pēc brīža noteikti nāks atpakaļ tos pārskaitīt. Jaukos meža tušņus (pirms mukt, viņi tā skaļi nošņācas) – mežacūkas noteikti redzēsiet vairākas. Jāatzīmē, ka distances izpētes procesā neviena no vairāk kā 50 sastaptajām mežacūkām nebija agresīva un izrādīja vien bailīgu interesi no 30 metru attāluma. Gandrīz katrā purviņā dzīvo arī kāds dzērvju pāris, kuru uzmundrinošie kliedzieni ir īpaši labi klausāmi krēslas stundās.

Visur, kur ir ūdens, tā šķēršošanai var atrast kādu bebru dambi, no kuriem daži atrodas arī augstu kalnā ar skatu uz ieleju. Bez bebru dambjiem neiztiks arī mežonīgā upē laivu posmā, kas gan nebūs garš, vien 4 km.

Kaut kur pa vidam varēs arī pakavēties atmiņās par auksto karu pagājušā gadsimta otrajā pusē, nokāpjot kāda krātera apakšā, kur kādreiz atomraķetes izskatā, iespējams, atradās sveiciens Ņujorkai vai kādai citai ASV pilsētai.

Kopumā apvidū laiks rit ļoti nesteidzīgi. Laukos ganās govis un pa pakalnu mugurām ved kādreizējo padomju saimniecību ceļi. Te viss ir veidots lauksaimnieciskai ražošanai, par ainavu īpaši nedomājot. Bet tā te ir, vien aizslēpusies aiz brikšņainām mežmalām un ieraugāma no kalnu virsotnēm, kuru sasniegšana ne katrreiz būs viegla.

6 komentāri:
  • Toms
    05.07.2012 21:29

    izklausās , būs jautri !

  • Atis
    13.07.2012 11:11

    Vaiņodes - Dzeldas posma leģenda.

    Kopš 1945. gada PSRS un ASV starpā valda aukstais karš. No atomkara abas puses attur vien pārlieku sarežģītās raķešu palaišanas procedūras un paroļu virknes.

    - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

    1969. gads, Dzelda. Vietējā kolhoza laikrakstā parādās paziņojums:

    Год 1969, посёлок Дзелда, заголовок в местной газете:

    Комитет государственной безопастности СССР (дальше в тексте КГБ) подал в розыск на некого Петрова И.Ж., который имеет отношение к проишествию на объекте №7.
    За поимку и выдачу выше названной персоны или за доставление важных сведений о его нахождении КГБ произглашает денежную награду в 1000 рублей. Есть сведение что разыскиваемая персона ушла в лес в сторону посёлка Ембуте. Особенные приметы мужчины - ожоги тела и одежды фототоксичного характера, что презюмирует скрывание от лучей солнца.

    - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

    1969. gadā notika negadījums objektā 7, kura iemeslus un apstākļus tā arī neizdevās noskaidrot. Vien zināms, ka daudzi vietējie iedzīvotāji un VDK darbinieki nedēļām ilgi svīda gravās un džungļos, vieni dzenoties pēc otru izsludinātās godalgas, otri pildot pienākumu - taču nesekmīgi.

    Vai tas izdosies šoreiz?

    Ir 2012. gads, piedāvājam doties ierindniekam Petrovam pa pēdām un noskaidrot, kas tad notika tālajā 1969. gada naktī mežā netālu no Dzeldas. Viena no apvidus īpatnībām, ko nevar palaist garām nepamanītu, ir ievērojamais meža dzīvnieku skaits. Par to raksta arī vietējais interneta portāls liepājniekiem.lv http://www.liepajniekiem.lv/lat/zinas/novados/2008/11/09/pa-celam-uz-otrajam-brokastim/ - Iespējams, tās ir pamanāmākās sekas 1969. gada notikumiem.

  • A
    13.07.2012 11:55

    Izklausās vēl labāk, vai bise nav pie obligātā ekipejuma jāņem līdzi?

  • Atis
    13.07.2012 12:17

    Man gan labāk patīk dzīvas mežacūkas. Viens no visiedarbīgākajiem cūku atbaidīšanas veidiem ir čaukstoša plēve, tā viņas nez kāpēc baigi biedē, bet ir gana humāni, ja rodas nepieciešamība, kādu padzīt prom no ceļa. Savukārt gaisma naktī izraisa cūkām interesi un tās nemūk prom ilgāk, kā dienā.

  • Noro
    13.07.2012 12:58

    Tagad nevar saprast, no kā jāuzmanās vairāk - Petrova vai mežakuiļiem? Pirmo droši vien ar plēves čaukstināšanu nevarēs aizbiedēt :)) Bet ja nu tiešām gadās uziet viņam uz pēdām, kā tad rīkoties - jāņem gūstā? :)

    Būs jautri. Starp citu, var iekļaut arī visādus kalambūrus un mīklas - pēc prāta neveiksmēm xRace Siguldā esmu aizvadījis nopietnus treniņus atjautības uzdevumu risināšanā :))

  • A
    13.07.2012 12:58

    Tad jau šis nakts posms būs jābrauc bez lukturiem? :)

Atstāt savu komentāru