To, ka piedalīsimies Līdzsvara ģimenes klasē, izlēmām jau labu laiku pirms pasākuma. Bērni piekrita pat nedomājot, un jau nojauta, kas viņus sagaida. Rāpšanās un iespēja saslapināt kājas viņus neuztrauca, gluži otrādi – tikai iepriecināja.

Ierodoties sacensību vietā, visu uztvērām nopietni – kā kārtīgās sacensībās. Tā kā ieradāmies laicīgi, uzmanīgi verojām tautas klases startu, kas nedaudz atviegloja 1. uzdevuma veikšanu. Sakārtojām līdzi ņemamo somu, salikām ēdamo un dzeramo. Kamēr tika piestiprināti numuri, lielākā daļa konfekšu jau bija apēstas. Tātad enerģija uzņemta pietiekamā daudzumā. Uzmanīgi noklausījāmies kapteiņu sapulcē sniegto informāciju un nepacietīgi gaidījām startu.

Starts. Pirmais uzdevums. Kristaps kā mūsu komandas ātrākais skrējējs devās pēc uzdevuma lapas. Sākumā mēģinājām atrast tās vietas, kuras mēs redzējām no tautas klases starta. Labi, ka bija bērni, kuri skraidīja šurpu turpu un meklēja tās zīmītes, un arī atrada. Grūtības sagādāja 2 fotoattēli – melnā caurule pie sarkanās sienas, kuru ieraudzīja Kristīne, un  50 – paldies citām komandām. To, ka kartes ir pie vecās fermas, sapratām jau ātri, bet neziņa par to, vai tikai nav vēl otra SI atzīme, lika sameklēt visas attēlu vietas. Kad nu visas bildes bija atrastas, jābrauc pēc kartēm uz veco fermu, bet kur ir tā ferma? Kā tad, neesam kārtīgi izlasījuši uzdevuma aprakstu. Labi, ka kāds pateica, ka jāskrien pie otriem vārtiem. Nu ko, lai mazās, žiglās kājiņas aizskrien. (Vismaz beidzot man pašai nav nekur jāskrien:).

Velo posms. Atrodam kartes un dodamies uz 1. KP. Kristaps ir atbildīgais par orientēšanos. Viņš brauc pa priekšu. Nonākot pie pirmā krustojuma, saprotam, ka dabā ir nedaudz savādāk neka kartē, nedaudz samulstam, bet braucam tik tālāk. Un pareizi jau ir. Citas komandas ari brauc tur pat. Līdz punkta vietai nokļūstam bez problēmām, Nu ko, jātiek pāri grāvim. Te sākas musu komandas pirmais kašķis – kurš atzīmēsies. Grib abi. Beigās vienojamies, ka šito punktu ņems Kristaps, bet Kristīne piekrīt vienīgi  ar norunu, ka nākošos 5 atzīmēsies viņa. Kristaps veikli pārvar grāvi, mēs meitenes gaidām. Novērtēju savas spējas riteņu nešanā pāri grāvim un nolemjam, ka iesim apkārtvariantu. Ieraugot, ka citas komandas te pat vien ir, Kristīnes vienīgā doma bija – braucam ātrak, mums jaaizbēg. Karjera KP – Kristīnes uzdevums atrast punktu, ar kuru arī veiksmīgi tiek galā, un dodamies uz laivu posmu.

Laivas – laivas ir, tiesnesis laipni palīdz pielikt airus, uzvelkam vestes un dodamies ezerā. Kārtīgi pildām uzdevumu un braucam gar ezera krastu. Veiksmigi atrodam KP, kurā atkal jāatzīmējas Kristinei. Redzam, ka citas komandas dodas taisnā virzienā uz punktu. Mierinu bērnus, ka tā tas ir - kas pirmais brauc, tas izceļ punktu. Dodamies uz ezera vidu. Vējš iepūš karti ezerā, neko darīt , jāairē vien pakaļ.  Vējš pūš un nevaram noķert pudeli. Kristīne laikam nedaudz nobijās, ka neiekrīt ūdenī, un pati atdeva identu Kristapam, lai atzīmejas. Tik un tā vējš pūta vai nu laivu prom no pudeles, vai pudeli no laivas. Nopūlējamies, lai atzimetos  punktā, ne pa jokam. Beidzot Kristinei izdodas noķert un Kristaps var veikt atzīmēšanos. Nu tik airējam atpakaļ. Kaju posms grūtības nesagādā (ja nu vienīgi man, jo netieku līdzi bērniem) un varam doties velo posmā.

Velo posms. Nu jau Kristaps ir sapratis šadas kartes lasīšanu, un nākošā KP atrašana problemas nesagādā. Ātri ieskrienam izcirtumā un atrodam punktu. Kristīnei atkal tikai viena doma – braucam ātrāk, lai mūs nepanāk. Cenšos mierināt, ka tas nekas, ja arī kāds mūs panāks, bet pašu jau arī tāds velniņs dīda – laižam atrāk prom, lai atkal neizceļam punktu.

Līnija ar foto KP. Kristaps brauc pa priekšu – gan lasa karti, gan skatās bildes. Egli atrodam veikli. Ceļš uz bedres KP gan bija grūts – nu tas akmeņainais ceļš. Kristīne jau sāk čikstēt, ka ir grūti braukt. „Un atkal tas Kristaps aizbraucis uz priekšu, kā tad ar to 50 m distanci?” Neatceros, ka tur ir sacensību nolikumā, bet braucot uz sacensībam stāstīju, ka visiem jaiet kopa, un šādos gadijumos, kad Kristaps aizbrauc nedaudz ātrāk, tas vienmer tika pieminēts. Atrodam pļaviņu, Kristinei jāsameklē punkts bedrē. Viss kārtībā. Dodamies tālāk. Mierinu Kristini, ka drīz jau beigsies tas akmeņainais ceļš, vēl tikai jāatrod caurteka. Izdomājām, ka punkts būs pie vienas no divām caurtekām un droši braucam. Bet tur taču tās caurtekas bija tika daudz!. Kur tad ir tas punkts? Kad esam jau vairākām pabraukuši garām, iedomājos, ka punkts varbūt ielikts iekšā tajā caurtekā. Aizsūtu Kristapu paskatīties pēdējās caurtekas, kuram pabraucām garām, cerot, ka tajās ieprieksējās nebūs. Un tad Kristine ierauga KP vienā no caurtekām, pie kurām stāvam. Mājam Kristapam, lai brauc atpakaļ. Tagad tik jāsaprot, vai tas mazais meža ceļš ir īstais, pa kuru jābrauc. Nu ja. Tālak ir stiga, tad jau viss kārtībā. Braucam meklēt nokaltušo egli. Egli atrodam, celmu arī, Kristīne skrien atzīmēties , bet – kur tad punkts? Apiet apkārt celmam – nekā neesot, paskatās uz celma - arī nekā, apskata nokaltušo egli – arī nekā. Nu nevar but . Vieta ir īstā. Kāpju vien nost no riteņa un eju skatīties. Nu ja, vajadzēja tikai pacelt galvu augstāk, un tur jau tas ir. Atzīmējamies un dodamies tālāk. Kristīni neliek mieru doma par citām komandam, jo kopš laivu posma esam gluži vieni. „Varbut viņi tagad ir pie tās bedres, vai varbūt egles?” Kaut ko tamlīdzīgu dzirdēju ik pa laikam. Atrodam arī izcrtumu ar punktu pie nokaltušā koka. Kristine atkal dodas meklet KP. Atceroties iepriekšējā punkta meklešanu, koks tika apskatīts rupīgāk, un  KP tika veiksmīgi atrasts.

Nu vairs tikai divi KP. Nedaudz uzkļūdījāmies uz ierakumu KP. Bet beigās izrādījās, ka tas nemaz nebija slikts variants. Bērni izskraidīja ierakumus, atrada punku un tad jau tikai uz pēdējo KP un finišu.. Braucot uz pēdējo KP atceramies, ka mums taču ir līdzi banāni un siermaizītes, bet nav taču laika paēst. Tā veiksmigi nokļūstam finišā.

Paldies par jauki pavadīto dienu. Bērni jau prasa, kad būs nākošais.

Zanda, Kristaps un Kristīne.