Komandas π stāsts par piedzīvoto Ērgļos.

30.05.2012.

Viss bija baigi forši (varbūt ar dažā lietām, kas pēc manām domām varēja būt labāk).
 

Mazliet nepatika sākuma formulējums par sešiem savācamajiem punktiem, no kuriem reāli jāatzimējas tikai piecos. Varbūt labāk vajadzēja tā arī pateikt - jāiečekojas piecos punktos + 1 jāiegūst informācija. Bet, tā kā esmu vairāk pilsētas puika, kam orientēšanās pilsētvidē vienmēr padevusies labāk, tad posms ļoti patika.


Nākamajā pārbraucienā īsti nepamanījām pēdējos divus foto, līdz ar to nebijām pārliecināti par secību. Te nu mums par laimi (un arī nelaimi) nāca palīgā muzeja darbiniece (vai kas nu viņa bija), kas visām komandām pēc kārtas pārbaudīja, vai pareizi izrēķināta secība (protams, citas komandas to varēja lieliski dzirdēt). Tā bija mūsu laime, bet nelaime šajā gadījumā bija viņas pļāpīgums (vai tas, ka nebija noinstruēta, ko īsti drīkst un nedrīkst teikt komandām) - saprotu, ka vajadzēja viņai tikai uzprasīt, lai uzzinātu visīsāko un labāko ceļu uz nākamo punktu. Mēs diemžēl pieļāvām to kļūdu un devāmies apkārt (pa iezīmēto ceļu), lai ar riteņiem brauktu, nevis tos stumtu. Te nu varējām riteņus lielāko ceļa posmu stumt, kur arī zaudējām savas pozīcijas (ja pirms tam bijām vieni no pirmajiem, tad pēc tam bijām vieni no pēdējiem).


Jumurdā sākums bija daudz maz ok, bet tad sākām meklēt estrādi. Vēl joprojām ienīstu estrādes un uz zaļumballēm vairs neiešu, jo estrādi tā arī neatradām. Varbūt problēma, ka (kā jau minēju) esmu pilsētas puika - īsts laucinieks būtu estrādi sajutis jau pa gabalu, bet mēs to neievērojām pat tad, kad bija degungalā (pēc citu komandu teiktā tā saprotu). Te nu pieļāvām kļūdu, ka mēģinājām meklēt to $^#%^@#$@ estrādi atkal un atkal. Beigās samierinājāmies un devāmies tālāk.
Tad nu nokļuvām pie ezeriņa - pelde bija vienkārši lieliska (citos apstākļos nekad tur nebūtu līdis iekšā). Varējām doties purva virzienā.


Lekšana un stigšana bija kārtējo reizi lielisks piedzīvojums. Nāca arī apskaidrība, ka mūsu komandai jāmācās iet pēc azimuta (jo nekādu dižo orientiero šajā apvidū nebija) - pie tā laikam arī jāpiestrādā. Galu galā tomēr iznācām no purva (pateicoties simbiozei ar Reāls izaicinājums).


Remontdarbnīcu paņēmām ātri vien un devāmies tālāk.


SC "parēķinājām" veloleģendu. Pirmo punktu ātri atkodām (nepatika gan, ka tik labi redzams no SC). Ar otro bija problēmas, jo kaut kā neiekrita acīs tas "2", bet veloleģenda nebija korekta. Tad nu atradām kartē krustojumu, kas atbilda otrajam pirms "2" un devāmies uz estrādi (tikai pie pašas estrādes piefiksējām, kas par lietu). Tālāk jau nekādas problēmas (pa ceļam iebraucot arī Gaismas ielā).


Paņēmām tiltu un šāvām uz torni (kas startp citu, kā kāds jau minēja, bija uz DR, nevis DA). Un caur ezera dienvidiem uz pēdējo kāju posmu.


Šajā pārbraucienā radās jautājums - saprotu, ka dalīšanās šajā posmā nebija atļauta. Tātad uz torni bija jābrauc visiem un visiem kopā jādodas uz ezera D. Mēs it kā tā arī darījām, bet atļāvāmies atstāt vienu dalībnieku ar riteņiem uz ceļa un divatā devāmies uz punktu (vai tomēr vajadzēja visiem trijiem un vēl jāņem līdzi riteņi, jo tas tomēr bija velo posms?).


Mežā samērā operatīvi visu izdarījām un devāmies atpakaļ iekļaujot savā ceļā bijušo dzelzceļu, uzrāpāmies pēdējā kalnā un laimīgi finišējām.

Pa ceļam mājās nācās stāties malā, lai pagulētu un neietriektos kādā kokā, bet tas jau pieder pie lietas.

Paldies par piedzīvojumu!

Atstāt savu komentāru